Wartime decisions lead to peacetime problems: Leadership of the Lutheran Churches in Baltic states, 1944–194

Abstract

aksts ir veltīts Baltijas evaņģēliski luterisko baznīcu dzīvei un attiecībām ar padomju reliģijas politiku staļinisma periodā. Analizējot katras baznīcas vadību maiņu Otrā pasaules kara laikā un īsi pēc tam, autore atklāj Igaunijas, Latvijas un Lietuvas luterāņu apstākļus sovetizācijas kontekstā. Pētījumā izmantoti visu trīs Baltijas valstu arhīvi un atbilstošā literatūra. Luterāņu baznīcu vadības nodošanas process Igaunijā un Latvijā bija līdzīgs – starp-karu perioda baznīcu vadītāji, pametot savu valsti, nodeva baznīcu drošās rokās, taču sākotnējie aizstājēji amatā ilgi neatradās, tika pakļauti represijām un vēlāk ar padomju atbalstu tika iecelta jauna vadība. Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas vadības maiņa tika veikta pēc vairāku mācītāju iniciatīvas un bez padomju ietekmes, kas arī noteica baznīcas attieksmi pret padomju varu pēckara gados. Neskatoties uz amata ieņemšanas atšķirībām, pirmajos gados visu baznīcu vadību galvenie uzdevumi bija palīdzēt draudzēm ar karā nodarītiem fiziskiem zaudējumiem, pārreģistrēt draudzes, kalpot pašiem vai atrast mācītājus draudzēm. Īpaša nozīme vadību darbībā bija Reliģijas kultu lietu pārvaldei un tās pilnvarotajam, kas uzraudzīja baznīcas. Baltijas luterāņi šajā periodā saskārās ar intensīvu sovetizāciju, piedzīvoja atklātas un slēptas represijas, novērošanu, izmeklēšanu u. c. ar padomju reliģijas politiku saistītas darbības. Autore secina, ka rakstā aplūkotajās hronoloģiskajās robežās tika aizsākti procesi, kas noveda pie Igaunijas un Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu lēnas sovetizēšanās un vēlākās reliģiskās stagnācijas 60.–70. gados. Lietuvas evaņģēliski luteriskā baznīca, pateicoties tās vadības darbībai un vadošo personu nostājai, netika pakļauta sovetizēšanai tādos apmēros, kā tas notika Igaunijā un Latvijā.