<em>Māras</em> vārds latviešu valodas 16. un 17. gs. tekstos un tā atspoguļojums “Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā”: īpašvārdi un sugasvārdi

Abstract

16.–17. gadsimta latviešu tekstos viens no biežāk sastopamajiem personvārdiem ir Marija, retāks ir tā variants Māra (un deminutīvs Māriņa). Rakstā veikta visu „Latviešu valodas seno tekstu korpusā” sastopamo minēto vārdu vārdformu analīze, kas pamato trīs atsevišķu īpašvārdu šķirkļu izveidi „Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā” (LVVV): (1) Marija, Mārija, (2) Mara, Māra, Maŗa, Māŗa un (3) Mariņa, Māriņa. Tā kā lielākā daļa 16.–17. gadsimta tekstu ir reliģioza rakstura, vārdi pārsvarā ir lietoti kristīgā kontekstā, un to nozīme LVVV ir ‘Marija’. Izņēmumi ir 17. gadsimta vārdnīcās fiksētais baznīcas svētku tautas nosaukums Kāposta Māriņa un tautasdziesmu ritmikā sacerētais piemērs K. Fīrekera vārdnīcas manuskriptā, kuri ļauj attiecīgo šķirkļu nozīmes papildināt arī ar vārdiem ‘Māra’ un ‘Māriņa’.LVVV ir ietverti trīs sugasvārdu šķirkļi – salikteņi mārarutks, māŗarutka un mārapīne, kuru pamatā tomēr ir nevis personvārds Māra, bet katram sava skaniski līdzīga vācu valodas salikteņa pirmā daļa. Šie hibrīddarinājumi vairākos latviešu valodas seno tekstu avotos ir atspoguļoti kā vārdu savienojumi, acīmredzot tāpēc, ka tautas etimoloģijas rezultātā tie sākti saistīt ar Mārju / Māŗu / Māru un uztverti kā vārdu savienojumi. LVVV šādi vārdkopnosaukumi neveido patstāvīgus šķirkļus, tie kā skaidrotie vārdu savienojumi ietverti īpašvārda šķirklī. Sugasvārdu šķirkļu mārarutki, māŗarutka gadījumā īsti par tautas etimoloģiju un līdz ar to saistību ar personvārdu tomēr runāt nevar, turpretī saliktenim mārapīnes tautas etimoloģijas rezultātā radusies semantiskā saistība ar personvārdu ir noturīgāka.